kļuda

Pagātnes kļūdas var labot

Jaunībā šķiet, ka jūra līdz ceļiem, ka visu sasniegsim, paspēsim, viss vēl priekšā. Un tad var gadīties pieņemt lēmumus, kas vēlāk sāpīgi pašiem atspēlējas. Bet nevar taču pagriezt laiku atpakaļ, lai kaut ko mainītu. Vai varbūt tomēr var? Man izdevās kādu savu jaunībā pieļautu kļūdu labot, būtiski izmainot savu turpmāko dzīvi.

Ko es paveicu? Trīsdesmit gadu vecumā beidzot ieguvu diplomu par vidējo izglītību. Pirms daudziem gadiem, kad sāku mācīties desmitajā klasē, man bija vējš galvā, gribēju būt patstāvīga, redzēt pasauli. Ar vecākiem attiecības nebija īpaši labas. Tāpēc es pieņēmu lēmumu nemācīties tālāk. Sāku strādāt veikalā, nopelnīju naudu, lai dotos ceļojumā.

Pēc tam atkal pastrādāju, kaut kur aizbraucu. Mana dzīve ne tuvu nebija tik rožaina, kā es savā pusaudzes prātā biju iedomājusies. Pat nožēloju, ka pametu skolu, necentos uzlabot attiecības ar vecākiem. Bet bija jau pagājis laiks, man bija kauns doties atpakaļ uz skolu. Tāpēc strādāju un dzīvoju vien tālāk. Izveidoju ģimeni, piedzima dēls. Un tad, kad sāku viņu vest uz bērnudārzu, sapratu, cik svarīga ir izglītība, cik daudz mūsu prātam un intelektam dod skola. Es daudz lasīju par bērnu psiholoģiju, apguvu zinības, kas noderētu audzināšanā. Un tad visskaudrāk izjutu šo savas izglītības trūkumu. Man bija kauns, ka neesmu pat pabeigusi vidusskolu.

Vīrs mani iedrošināja šo jautājumu reizi par reizēm atrisināt. Viņš man parādīja mājaslapu http://www.talmacibasvsk.lv/, kur var pieteikties vidusskolas porgrammas apgūšanai un diploma iegūšanai attālināti. Es varēju turpināt strādāt, audzināt dēlu, bet brīvājā laikā sev ērtā tempā iegūt vidusskolas izglītību. Es biju sajūsmā par šo domu, jo tas bija kaut kas cits, nekā sēdēt vakarskolā kopā ar divdesmitgadniekiem. Man par šo nebija nevienam jāstāsta.

Tālmācības programma man bija kā otrā iespēja. Un es to izmantoju. Man no sirds tiešām novēlās liels smagums, es ieguvu lielāku pašapziņu, man patika macīties, jutu, ka mana domāšana un skatījums uz pasauli mainās. Un sapratu, cik muļķīgi toreiz es biju rīkojusies, kad pametu vidusskolu. Tagad man vidusskolas diploms ir kabatā. Es ar to lepojos. Un nekad nepieļaušu, ka mans dēls savā dzīvē izdara tik lielu muļķību, kā atsakās no izglītības. Man paveicās, ka šo savu kļūdu varēju izlabot.